Updated 2026-08-30

Kāpēc vieni un tie paši cigāru zīmoli pastāv gan kubiešu, gan ne-kubiešu versijās?

Tāpēc, ka 1959.–1960. gadā Kubas revolucionārā valdība nacionalizēja visas cigāru fabrikas salā, un ģimenes, kas stāvēja aiz tādiem zīmoliem kā Cohiba, Montecristo, Partagás un H. Upmann, zaudēja tiesības tos ražot valstī. Daudzas no tām šos pašus vārdus atjaunoja ārzemēs. Rezultāts, kas ir spēkā vēl šodien: viena etiķete, divi savstarpēji nesaistīti cigāri, ražoti dažādās valstīs, dažādos uzņēmumos.

Kas patiesībā notika 1959. gadā?

Pirms revolūcijas Kubas cigāru nozare bija privātu fabriku kopums, dažas no tām pastāvēja jau kopš 19. gadsimta 40. gadiem, un tās galvenokārt bija uzcēlušas spāņu un citu Eiropas imigrantu ģimenes, kas bija apmetušās Havanā un Pinar del Río. 1960. gada 15. septembrī jaunā valdība nozari nacionalizēja pilnībā. Partagás un H. Upmann īpašnieki tajā dienā zaudēja savas fabrikas — vienas no sešpadsmit, kas tika konfiscētas uzreiz; valsts paturēja gan ēkas, gan preču zīmes.

Cilvēki, kas bija izveidojuši šos zīmolus, lielākoties devās prom — uz Floridu, uz īsu brīdi uz Spānijas Kanāriju salām, un galu galā, lielākajai daļai nozares, uz Nikaragvu, Hondurasu un Dominikānas Republiku — valstīm ar klimatu, kas ir pietiekami tuvs Kubas klimatam, lai audzētu radniecīgu augu, taču nekad tieši to pašu augsni. Šie trimdinieki lielā mērā ir iemesls, kāpēc vispār pastāv "Jaunās pasaules" cigāru nozare. (Par to, kā šī augsnes atšķirība izpaužas lapā, skatiet Kuba pret Jaunās pasaules cigāru terruāru.)

Ar diviem dažādiem zīmolu veidiem notika divas dažādas lietas. Par vecajiem, jau slavenajiem kubiešu vārdiem — Partagás, H. Upmann, Romeo y Julieta, Montecristo — izcēlās cīņa, un katrs no tiem tagad pastāv kā divi atsevišķi cigāri ar vienu kopīgu nosaukumu. Vēlākās trimdas ģimenes šai cīņai izvairījās un tā vietā izveidoja pilnīgi jaunus vārdus.

Kurš šodien ražo kubiešu versiju un kam pieder otra puse?

Katru cigāru, kas tiek pārdots ar kubiešu marķējumu, ražo Habanos S.A., kas dibināts 1994. gadā kā Kubas ekskluzīvais cigāru ražotājs un eksportētājs. Tam vienmēr ir bijis ārvalstu minoritārais partneris: franču-spāņu uzņēmums Altadis 2000. gadā iegādājās 50% daļu, un Lielbritānijas Imperial Tobacco (vēlāk Imperial Brands) šo daļu mantoja, 2008. gadā pārņemot Altadis. 2020. gada ziņojumi apraksta, ka Imperial šo daļu pārdevis, taču ne visi uzziņas avoti to atspoguļo, tāpēc nav skaidri zināms, kam tā pieder šodien, un šis raksts to nemēģinās minēt.

Kas ir labi zināms — un vienkāršāk, un noderīgāk —, ir tas, ka Altadis otrs zars, Altadis U.S.A., pilnībā pieder ne-kubiešu H. Upmann, Montecristo un Romeo y Julieta, kas tiek ražoti Dominikānas Republikā. Tātad gadiem ilgi viena korporatīvā ģimene ir sēdējusi abās kubiešu/ne-kubiešu robežas pusēs attiecībā uz trim no šiem četriem vārdiem, taču paši cigāri nekad nav kļuvuši par vienu produktu. Atšķirīga lapa, satīta atšķirīgās fabrikās — īpašumtiesības un fiziskais cigārs izrādījās pilnīgi atšķirīgi jautājumi.

Četri vārdi, kas tagad pastāv divkārt

Trīs no četriem gāja pa vienu un to pašu ceļu: pēc nacionalizācijas ASV tiesības nonāca grupā, kas kļuva par Altadis, un tās fabrika La Romanā, Dominikānas Republikā, šodien ražo visus trīs zīmolus. Montecristo dibinātājs Alonso Menéndez un H. Upmann īpašnieki abi bēga 1960. gadā un vispirms mēģināja atsākt darbību Kanāriju salās, pirms bizness pārgrupējās tur.

Partagás gāja pa citu ceļu. Ramóns Sifuentess (Ramón Cifuentes), kurš vadīja zīmolu, 1960. gadā tika izspiests bez kompensācijas. Vēlāk viņš no jauna palaida Partagás ASV kopā ar General Cigar Company, kas 1978. gadā reģistrēja Amerikas preču zīmi un līdz 1979. gadam pārcēla ražošanu — ar īsu apstāšanos Jamaikā pa vidu — uz Dominikānas Republiku. General Cigar tagad pieder Dānijas grupai Scandinavian Tobacco Group — atšķirīgai korporatīvajai ģimenei nekā tā, kas stāv aiz pārējiem trim zīmoliem.

Romeo y Julieta nosaukums vienkārši ir spāņu valodas tulkojums Šekspīra lugai.

Kā Cohiba var būt sadalīts, ja to nekad nepiederēja nevienai ģimenei?

Cohiba neiekļaujas trimdas modelī, jo 1959. gadā nebija ko nacionalizēt — zīmols vēl nepastāvēja. Pēc paša Fidela Kastro vēlākā stāstījuma, kāda miesassarga cigārs viņu 60. gadu vidū tik ļoti pārsteidza, ka valsts sameklēja šī cigāra tinēju un uzcēla speciālu fabriku — El Laguito —, lai piegādātu šo maisījumu Kastro un augstākajām amatpersonām. Kubas tabakas monopoluzņēmums Cohiba pirmo reizi laida publiskā pārdošanā 1982. gadā.

Ne-kubiešu Cohiba pastāv šaurāka iemesla dēļ. General Cigar Company jau 1978. gadā bija reģistrējis "Cohiba" kā ASV preču zīmi — četrus gadus pirms kubiešu versija vispār tika kādam pārdota — un sāka pārdot Dominikānā ražotu cigāru ar šo nosaukumu. Kubas valsts tabakas uzņēmums iesūdzēja tiesā, lai atgūtu nosaukumu, kad abi zīmoli sāka tieši konkurēt, un zaudēja: federālā apelācijas tiesa 2005. gada februārī lēma par labu General Cigar, un Augstākā tiesa 2006. gada jūnijā atteicās izskatīt turpmāku apelāciju. General Cigar Cohiba cigāriem joprojām ir atruna, ka tiem nav nekāda sakara ar kubiešu zīmolu ar to pašu nosaukumu.

Kāpēc vairs nav kubiešu Davidoff?

Ne katrs plauktā redzamais nosaukums šodien dzīvo divkāršu dzīvi. Davidoff ir gadījums, kad Kuba zīmolu vienkārši pilnībā zaudēja. Ženēvas tabakas tirgotājs Zino Davidoff sāka likt savu vārdu uz Kubā ražotiem cigāriem no 1968. gada, un tie tika tīti tajā pašā El Laguito fabrikā, kas ražoja Cohiba. Partnerība beidzās slikti: 1989. gada augustā Davidoff publiski sadedzināja vairāk nekā 100 000 cigāru, kurus viņš atzina par nepietiekami labiem, lai nestu viņa vārdu, un līdz 1991. gadam Kubā ražotā Davidoff pilnībā tika pārtraukta — pēc savstarpējas vienošanās.

Ražošana pēc tam pārcēlās uz Dominikānas Republiku, vēlāk arī uz Hondurasu, un šodien to pārrauga Bāzelē, Šveicē, bāzētā Oettinger Davidoff Group. Kopš tā laika neviens kubiešu Davidoff nav ražots. Šim vienam vārdam ne-kubiešu versija nekonkurē ar kubiešu konkurentu — tā vienkārši ir vienīgā, kas palikusi.

Kāpēc dažas trimdas ģimenes tā vietā izveidoja jaunus zīmolus?

Ne katram trimdiniekam bija preču zīme, par kuru cīnīties. Daži no nozīmīgākajiem cilvēkiem mūsdienu Jaunās pasaules nozarē pameta Kubu, piederot tikai saimniecībai vai fabrikas darbam, nevis globālam zīmolam, un sāka no jauna zem sava paša vārda.

• Padrón: José Orlando Padrón ģimenes tabakas saimniecība netālu no Pinar del Río tika nacionalizēta; viņš pameta Kubu 1961. gadā un 1964. gadā Maiami nodibināja Padrón, vēlāk pārceļot ražošanu uz Estelí, Nikaragvā, lai piekļūtu tuvākai, salīdzināmai lapai.
• Oliva: ģimene tabakas lapu Pinar del Río audzēja kopš 1886. gada. Gilberto Oliva vecākais pameta Kubu pēc 1959. gada, saimniekoja Spānijā un pēc tam no 1969. gada Nikaragvā, un gatavā cigāra zīmolu Oliva Cigar Co. viņš kopā ar dēlu palaida tikai 1995. gadā.
• My Father: José "Pepín" García iemācījās tīt cigārus jau bērnībā Kubā un tur nopelnīja reputāciju, pirms devās prom. Vēlāk viņš savu vārdu piešķīra uzņēmumam, ko tagad vada no Estelí, Nikaragvas, un El Paraíso, Hondurasas.
• Arturo Fuente: izņēmums pēc datuma. Arturo Fuente pameta Kubu un devās uz Tampu, Floridā, 1902. gadā, un 1912. gadā tur nodibināja savu uzņēmumu — desmitgades pirms revolūcijas. Viņa pēcteči to uzturēja pēc 1924. gada fabrikas ugunsgrēka, 1946. gada atsākšanas no mājas verandas, un vairākkārtējām pārcelšanām, kas beidzās Dominikānas Republikā no 1980. gada.

Nevienam no šiem četriem zīmoliem nav kubiešu ekvivalenta, kas cīnītos par nosaukumu, jo neviens no tiem nav turpinājums kaut kam, kas tagad pieder valstij. Tie ir atsevišķs tā paša izceļošanas stāsta zars.

Kuriem zīmoliem nav nekāda sakara ar Kubu?

Divus nosaukumus ir vērts minēt pretēja iemesla dēļ: 1959. gads tos nemaz neskāra. Toscano izcelsme meklējama valsts tabakas fabrikā, kas dibināta Toskānas Lielhercogistē 1818. gadā, tas izmanto Kentuki šķirnes fermentētu tabaku, kas kalta virs ozola un dižskābarža malkas ugunskuriem, nevis kubiešu šķirnes lapu, par kuru ir šis viss stāsts, un tas joprojām tiek ražots Itālijā. Villiger tika dibināts 1888. gadā, kad to izveidoja Žans Villigers (Jean Villiger) Šveices ciematā Pfefikonā, un tas joprojām pieder tai pašai ģimenei jau piektajā paaudzē — pazīstams galvenokārt ar mašīnveida cigāriem un cigarilām, nevis ar roku tītiem cigāriem, par kuriem ir pārējā šī vēsture.

Ir arī vērts atzīmēt, ka nekas no tā neparādās uz bandroles. Uzdrukāts nosaukums nepasaka, kura no divām nesaistītām fabrikām satinusi tavās rokās esošo cigāru — tas ir viens iemesls, kāpēc bandroles teksts vien ir vājāks signāls, nekā cilvēki mēdz pieņemt, — jautājums, kas aplūkots rakstā kāpēc cigāru skeneri, kas atpazīst tikai bandroli, neder.

Īsumā

• 1959.–1960. gadā Kuba nacionalizēja savas cigāru fabrikas un paturēja zīmolu nosaukumus; ģimenes, kas stāvēja aiz šiem zīmoliem, lielākoties devās prom.
• Partagás, H. Upmann, Romeo y Julieta un Montecristo tagad pastāv kā divi atsevišķi cigāri ar vienu nosaukumu: kubiešu versija no Habanos S.A. un ne-kubiešu versija, kas galvenokārt ražota Dominikānas Republikā.
• Cohiba nekad nepiederēja pirmsrevolūcijas ģimenei — tas ir valsts radīts zīmols, kura ASV preču zīme pēc 2006. gadā noslēgušās tiesvedības nonāca citā uzņēmumā.
• Davidoff notika pretēji. Kuba 1991. gadā zaudēja visu zīmolu, un kopš tā laika kubiešu versijas vairs nav bijis.
• Padrón, Oliva, My Father un Arturo Fuente izvēlējās citu trimdas ceļu — izveidojot pilnīgi jaunus vārdus, nevis cīnoties par vecajiem.