Cigāri iesācējiem: kas patiesībā jāzina
Cigārs tiek tīts no trim lapu veidiem, kas galvenokārt aug vienā šaurā tropu joslā, un tas, kāda garša tam patiesībā ir mutē, ir atkarīgs no jūsu griezuma, aizdegšanas un tempa tikpat lielā mērā, cik no paša maisījuma. Pamati: no kā ir izgatavots cigārs, no kurienes nāk šī lapa, kā ar to pareizi apieties un kāpēc tas maina raksturu no pirmās collas līdz pēdējai.
Kur īsti aug cigāru tabaka?
Šis augs ir prasīgs: tam nepieciešams pastāvīgs siltums bez īstas ziemas (aptuveni 21–27°C visu gadu), pastāvīgi mitrs gaiss (ap 70%) un bagāta augsne, parasti vulkāniskie pelni vai upes nogulsnes. Šī kombinācija sastopama tikai šaurā platuma grādu joslā, tāpēc klasiskie audzēšanas reģioni koncentrējas tā, kā koncentrējas, nevis izkliedēti pa visu karti.
Lielāko daļu darba paveic četri no tiem. Vuelta Abajo, uz rietumiem no Havanas, ir sarkana augsne gandrīz pastāvīga mākoņu seguma apstākļos, un tur audzē gandrīz katru slavenāko Kubas lapu. Estelí Nikaragvā ir melna vulkāniskā zeme, kur aug pikanta, pilnas stiprības ligero lapa — tā pati, kas veido mūsdienu Jaunās pasaules stilu. Sibao ieleja Dominikānas Republikā apvieno upes nogulšņu augsni ar vecu Kubas sēklu izcelsmi, iegūstot maigu, aromātisku lapu, kas ir pamatā lielai daļai premium nozares. San Andrés Meksikā ir vieta, no kurienes nāk tumšais, raupjais maduro apvalks — tas, kas padara maisījumu saldu un zemisku, nevis asu.
Josla sniedzas krietni tālāk par Karību jūras baseinu. Audzētāji Ekvadorā, Brazīlijā, Rietumāfrikas Kamerūnas reģionā, Indonēzijā un Filipīnās katrs ir izveidojuši savu ilggadīgo tabakas tradīciju, dažas no tām sniedzas gadsimtiem senā pagātnē, un katrs piegādā lapu ar savu unikālu raksturu maisījumiem, kas tiek gatavoti citur. Pilnu ģeogrāfiju, reģionu pēc reģiona, skatiet kur īsti aug cigāru tabaka.
No šīs lapas cigārs top pēc vienas no divām ļoti atšķirīgām sistēmām. Tas, kuri zīmoli atrodas uz kura plaukta, ir atsevišķa tēma, aplūkota lielajos cigāru ražošanas namos; bet vispirms ir vērts izprast pašu dalījumu starp abām sistēmām.
Vai patiešām ir svarīgi, vai cigārs ir kubiešu vai "Jaunās pasaules"?
Jā, lai gan ne tā, kā to pasniedz mārketings. 1959. gadā Kubas revolūcija naktī nacionalizēja katru saimniecību un fabriku salā, un ģimenes, kas bija izveidojušas šo nozari, aizbrauca, ņemot līdzi maz ko vairāk kā sēklas un zinātību. 1960. gados tās šo tradīciju no jauna iedibināja Nikaragvā, Hondurasā un Dominikānas Republikā, tāpēc liela daļa no tā, kas šodien aug ārpus Kubas, cēlusies no tām pašām Kubas šķirnēm — vienkārši pārstādītām citā augsnē. Līdz 1990. gadiem šī pārceltā nozare bija pilnībā izveidojusies ar drosmīgākiem maisījumiem un mūsdienīgu kvalitātes kontroli, un identitāti, kas vairs netika definēta kā "nav kubiešu".
Šodien dalījums galvenokārt ir jautājums par to, kurš ir atbildīgs, nevis kurš ir labāks. Kuba joprojām vada cigāru ražošanu ar vienu valsts uzņēmumu, tāpēc "kubiešu" klāsts salīdzinoši ir šaurs, un tā pievilcība balstās uz terruāru un rituālu. "Jaunā pasaule" aptver desmitiem neatkarīgu, savstarpēji konkurējošu ražotāju, kas brīvi jauc tabaku pāri robežām, tāpēc tas vispār nav viens garšas profils — tas ir daudz plašāks klāsts, kas tiek pārdots ar konsekvenci un izvēli. ASV tirdzniecības embargo, kas spēkā kopš 1962. gada, joprojām neļauj Havanā tītiem cigāriem nonākt Amerikas veikalos, neatkarīgi no tā, kurai pusei jūs dodat priekšroku. Pilns mehānisms (sēklu izcelsme, kāpēc jaukšana starp valstīm vienā pusē ir aizliegta, bet otrā — ierasta prakse, un ko tas viss patiesībā paredz par garšu) atrodams Kuba pret Jauno pasauli: cigāru terruārs.
Kas patiesībā ir cigāra iekšienē?
Trīs slāņi, katrs ar savu uzdevumu. Apvalks (capa) ir tā vienīgā, nevainojamā lapa, ko redzat — audzēta ēnā un izstiepta gandrīz zīda plānumā, un tā veido pārsteidzoši lielu daļu no tā, ko jūs garšojat: gaišs Connecticut ēnā audzēts apvalks mēdz smēķēties krēmīgi, tumšs maduro kļūst salds un zemisks. Saistvielas lapa (capote) ir tā nekrāšņā lapa, kas saista saini kopā, izvēlēta elastības un vienmērīgas degšanas dēļ, nevis izskata dēļ; laba saistvielas lapa ir iemesls, kāpēc pelni notur formu un degšanas līnija paliek taisna, nevis šķība. Pildījums (tripa) ir dzinējs: ligero no auga augšdaļas nodrošina spēku, seco no vidusdaļas — aromātu, volado no apakšas — vieglu degšanu, un tas viss salocīts kā akordeons, lai gaiss varētu brīvi plūst cauri visai garumam.
Apvalka krāsa un lapas izcelsme pastāsta tikai daļu no stāsta; forma un gredzena diametrs maina pieredzi tikpat lielā mērā, un tas ir tieši aplūkots ko sagaidīt no cigāra apvalka un formas, bet pašu formu vārdnīca (robusto, torpedo, churchill un citas) izklāstīta cigāru vitolu formās un izmēros: uzziņa. Tā kā apvalks vien veido tik lielu daļu no tā, ko jūs garšojat, noderīgi ir zināt īstos vārdus tam: garšas terminoloģija, ko tiešām lieto, dalās sešās plašās saimēs (Kafija, Rieksti, Saldums, Koks un Zaļumi, Dabiskais un Zāles un Garšvielas), izklāstīta cigāru garšas kategorijas, izskaidrotas.
Kad jau ir kārtīgs cigārs, kas vēl ir jūsu ziņā?
Meistars, kas veidoja maisījumu, savu izvēli izdarīja, pirms cigārs vispār nonāca pie jums. Taču no brīža, kad jūs to paņemat rokā, izpildījums ir jūsu ziņā, un tas atkarīgs no četrām lietām. Griezums nosaka atveres izmēru: cik daudz dūmu jūs ievelkat un kur tie nonāk uz jūsu mēles. Aizdedze pilnībā nosaka pirmo iespaidu: pārāk tuvu turēta liesma apdedzina galu un liek sākt ar rūgtumu, savukārt lēna, maiga liesma ļauj sākt ar saldumu. Vilkšanai vajag ritmu — aptuveni vienu maigu ievilkšanu minūtē; ja pārāk bieži, kvēlojošais gals pārkarst un kļūst karsts un skarbs, ja pārāk reti — tas nodziest. Un pelniem jāļauj noripot, nevis jānokrata, jo pelnu kolonna veic reālu darbu, sargājot kvēlojošā gala paša mikroklimatu.
Nekas no tā nemaina to, vai pamatā esošais maisījums ir stiprs, pilnmiesīgs vai intensīvi garšīgs: tās ir trīs atsevišķas lietas, ko meistars noteica jau iepriekš, un tās nemainās vienlaicīgi, kā cilvēki mēdz pieņemt — to izklāsta cigāra stiprums pret miesīgumu pret garšu. Jūsu tehnika kontrolē to, vai jūs šo maisījumu sagaršojat skaidri vai to sajaucat, pirms tam ir dota izdevība atklāties.
Kā īsti nogriezt un aizdedzināt cigāru?
Sāciet ar griezumu. Taisns griezums noņem visu vāciņu vienā izlēmīgā kustībā virs pleca, dodot maksimālu gaisa plūsmu un vispilnīgāko, vispiedodošāko maisījuma izpausmi, un tas ir pareizais noklusējums, ja vēl neesat pārliecināts. V-griezums izgriež ķīli vāciņā, koncentrējot dūmus mēles centrā un nelaižot lūpas pie darvas līnijas; tas rada nedaudz vēsāku un fokusētāku pieredzi, un labi der sašaurinātam galam. Punkcijas griezums atver mazu apaļu lodziņu, kas smēķējas vēl vēsāk un saglabā vāciņu neskartu, taču, ja to ievelk par stipru, tas kļūst karsts, tāpēc izvairieties no tā uz box-pressed vai stipri sašaurinātiem cigāriem.
Aizdedze ir svarīgāka, nekā vairums cilvēku sagaida. Ideālā liesma ir maiga, dzeltena butāna liesma, un mērķis ir grauzdēt galu, nevis iemērkt to tieši ugunī. Turiet galu apmēram 45 grādu leņķī tieši virs liesmas, lai lapu skar siltums, nevis pati liesma, turpiniet grozīt, līdz viss malas apvads vienmērīgi kvēlo oranžā krāsā, tad izdariet pirmos vilcienus maigi, joprojām grozot, lai kvēlojošais gals izlīdzinātos. Skarba lāpa, kas turēta pārāk tuvu, panāk pretējo: tā tieši galā iededzina oglekli, un tāpēc visa pirmā trešdaļa sākas ar rūgtumu.
Kad cigārs ir aizdedzināts, to bauda malkos, nevis smēķē kā parastu smēķi: aptuveni viens maigs vilciens minūtē, un dūmi nekad netiek ieelpoti plaušās. Ja velkat pārāk bieži, kvēlojošais gals pārkarst, padarot dūmus karstus, skarbus un rūgtus visai atlikušajai sesijai. Ja velkat pārāk reti, tas izsalkst un nodziest; atkārtota aizdedzināšana nav grēks, lai gan katra no tām nedaudz saasina garšu. Labāks ieradums ir ritms: pavelciet, nolieciet uz paliktņa, aprunājieties, atgriezieties pie tā. Cigārs nosaka vakara tempu, nevis otrādi. Noripiniet pelnus pret paliktņa malu, nevis nokratiet tos. Nokratīšana momentāni atdzesē galu, un tā rezultātā vilkšana kļūst grūtāka un garša — skarbāka. Kad pienācis laiks beigt, nolieciet cigāru un ļaujiet tam pašam nodzist, nevis izdzēsiet to piespiežot; tas prasa mazliet ilgāku laiku, taču pasargā jūs no rūgta noslēguma. Pilns skaidrojums ar katras darbības mehāniku atrodams kā nogriezt un aizdedzināt cigāru, un, ja pati degšana kaut kur noiet greizi (tunelēšana, "kanoe" efekts, vilkšana, kas nesadarbojas), biežākās cigāru degšanas un vilkšanas problēmas aplūko risinājumus.
Kāpēc cigāram sākumā ir citāda garša nekā beigās?
Tas patiesi mainās trīs posmos, ne tikai tāpēc, ka jūsu mute pierod. Pirmā trešdaļa ir iepazīšanās: gaiša, mazliet zālaina, vēl meklē savu formu, un to vērts smēķēt lēni, apmēram vienu vilcienu minūtē, ļaujot jūsu paša mutei pieskaņoties tai paralēli, nevis spriežot par cigāru, pirms gals vēl nav pilnībā iesilis. Otrā trešdaļa ir sirds — te maisījums nostabilizējas savā patiesajā raksturā, un miesīgums piepildās; tieši uz šo posmu tiecas meistari, un tieši šeit maigs retrohails — dūmu izelpošana caur degunu, nevis muti — visbiežāk atmaksājas (pati tehnika aplūkota kas ir cigāra retrohailēšana). Pēdējā trešdaļa kļūst siltāka, stiprāka un mazāk salda, jo eļļas un darvas, cigāram degot, migrē uz augšu, tuvāk vāciņam. Tieši tāpēc daudzi pieredzējuši smēķētāji vienkārši atstāj cigāru pie bandroles. Līdz tam brīdim tas jau ir pateicis to, ko bija paredzēts pateikt.
Tā kā šī pārmaiņa ir reāla, nevis iedomāta, ir vērts atzīmēt, kurā brīdī konkrētais cigārs jums patika visvairāk un kurā brīdī interese zuda — uz papīra vai žurnālā, kas tieši šim nolūkam radīts, piemēram, Paradigm, jo modelis, kas vērojams vairākos cigāros, pastāsta vairāk nekā jebkurš atsevišķs vakars. Pilns skaidrojums par to, kas mainās un kāpēc, atrodams kāpēc cigāri mainās trīs trešdaļu gaitā.
Kas patiesībā būtu jādara — un no kā jāizvairās — pirmajās reizēs?
Īss saraksts aptver lielāko daļu. Vispirms paēdiet; cigārs uz tukšu vēderu trāpa smagi. Nesteidzieties ar aizdedzi: grauzdējiet lēni, nesadedziniet. Un izvēlieties griezumu, kas tiešām der šim cigāram un šim brīdim, nevis izmantojiet to, kas vienkārši ir pa rokai.
Aizliegumu saraksts ir tikpat īss. Negrieziet par īsu: paliekat virs pleca, citādi apvalks sāk irt. Nepiespiediet dzīvē atgriezt cigāru, kas nodzisis, panikā to atkārtoti aizdedzinot; ļaujiet tam atslābt un cienīgi nodzist, vai, ja gribat vairāk, aizdedziniet to mierīgi vēlreiz. Un nekratiet pelnus kā cigaretei; tā vietā tos noripiniet maigi. Pat cilvēki, kas smēķē jau gadiem, dažviet joprojām kļūdās sabiedrībā, un cigāru etiķetes kļūdas, ko pieļauj pat pieredzējuši smēķētāji tās aplūko sīkāk.
Īsumā
- Tabakai nepieciešams pastāvīgs siltums, mitrs gaiss un bagāta augsne, tāpēc tā koncentrējas šaurā joslā, kas stiepjas no Centrālamerikas līdz Karību jūrai, ar īstiem priekšposteņiem pat tik tālu kā Ekvadora, Kamerūna, Indonēzija un Filipīnas.
- Cigārs sastāv no trim slāņiem (apvalks, saistviela, pildījums), un apvalks vien veido lielu daļu no tā, ko jūs garšojat.
- Griezums, aizdedze, vilkšana un pelni — visi ir smēķētāja izvēle, atsevišķi no stipruma, miesīguma un garšas, ko meistars jau noteicis.
- Garša patiesi mainās pirmajā, otrajā un pēdējā trešdaļā, cigāram degot lejup, ne tikai tāpēc, ka jūsu mute pierod.
- Lielākā daļa etiķetes ir pacietība: grauzdējiet galu, nevis dedziniet to; baudiet malkos, nevis pūtiet dūmus; un noripiniet pelnus, nevis nokratiet tos.